Lai līdz minimumam samazinātu dabīgā koka anizotropās īpašības un nodrošinātu saplākšņa viendabīgus raksturlielumus un formas stabilitāti, tā uzbūvē jāievēro divi pamatprincipi: finiera šķiedru simetrija un perpendikularitāte starp blakus esošajiem slāņiem. Simetrijas princips paredz, ka finiera abās pusēs no simetriskās saplākšņa centrālās plaknes jābūt simetriskiem neatkarīgi no koksnes īpašībām, finiera biezuma, slāņu skaita, šķiedras virziena vai mitruma satura. Vienā saplākšņa loksnē var izmantot vienas sugas un biezuma finierējumus vai dažādu sugu un biezuma finierējumus; tomēr jebkuriem diviem simetriskiem slāņiem abās simetriskas centrālās plaknes pusēs ir jābūt vienādai sugai un biezumam. Sejas un muguras finieri var būt dažādu sugu.
Lai saplākšņa struktūra vienlaikus atbilstu abiem pamatprincipiem, tās slāņu skaitam jābūt nepāra. Tāpēc saplāksnis parasti tiek izgatavots ar trim, pieciem, septiņiem vai citiem nepāra -numurētiem slāņiem. Saplākšņa slāņu nosaukumi ir šādi: augšējo finieri sauc par sejas finieri, bet iekšējo finieri sauc par serdes finieri; priekšējās virsmas finieri sauc par sejas finieri, un aizmugurējo finieri sauc par aizmugurējo finieri; starp serdes finieriem tos, kuru šķiedras ir paralēlas sejas finierim, sauc par garo serdes finieri vai vidējo serdes finieri. Saliekot dobuma plātnes sagatavi, priekšējā finiera un aizmugures finiera ciešajām pusēm jābūt vērstām uz āru.
